Negodīgas komercprakses tiesiskais regulējums

Negodīgas komercprakses tiesiskais regulējums

Komercprakse ir darbība (t.i. - uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam. Tā ir jebkura darbība vai bezdarbība attiecībā pret patērētāju pirms līguma noslēgšanas, līguma slēgšanas laikā, kā arī pēc līguma slēgšanas. Savukārt komercprakses īstenotājs ir jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita fiziskā vai juridiskā persona, kas rīkojas komercprakses īstenotāja vārdā vai uzdevumā.[1]

Saskaņā Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma[2] (NKAL) 4.pantu, par negodīgu komercpraksi uzskata, ja ir iestājies vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

• tā neatbilst profesionālajai rūpībai un būtiski negatīvi ietekmē vai var būtiski negatīvi ietekmēt tāda vidusmēra patērētāja vai tādas patērētāju grupas vidusmēra pārstāvja ekonomisko rīcību attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kam šī komercprakse adresēta vai ko tā skar;
• tā ir maldinoša;
• tā ir agresīva.

Saskaņā ar NKAL, profesionālajai rūpībai neatbilstoša komercprakse ir tāda komercprakse, ja tā netiek veikta ar tāda līmeņa prasmi un rūpību, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt un kas atbilst attiecīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam. Savukārt par patērētāja ekonomisko rīcību negatīvi ietekmējošu uzskata tādu komercpraksi, kura būtiski ierobežo patērētāja iespēju pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu un kuras rezultātā patērētājs var pieņemt tādu lēmumu par  rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis. Tāpat jānorāda, ka par profesionālajai rūpībai neatbilstošu komercpraksi būs uzskatāma pat tāda komercprakse, kas ir patiesa, bet tiek īstenota tā, ka maldina vai varētu maldināt patērētājus.[3] Savukārt maldinoša komercprakse var izpausties divos veidos:

• Pirmkārt, maldinoša komercprakse var izpausties maldinošas darbības veidā, t.i. - komercprakses ietvaros tiek sniegta nepatiesa informācija vai šī informācija jebkādā veidā, tostarp vispārējās pasniegšanas ziņā, maldina vai varētu maldināt vidusmēra patērētāju pat tad, ja tā faktiski ir pareiza. Šādas komercprakses ietvaros tiek negodīgi izmantota salīdzinošā reklāma, kā arī netiek ievērots parakstītais labas prakses kodekss.
• Otrkārt, maldinoša komercprakse var izpausties arī kā maldinoša noklusēšanas veidā, t.i. -komercprakses ietvaros noklusēta būtiska informācija, kas nepieciešama patērētāja lēmuma pieņemšanai; - komercprakses ietvaros būtiskā informācija tiek slēpta vai sniegta neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai veidā (nenorādot komerciālo nolūku, ja nav skaidrs), piemēram, informācija par preces vai pakalpojuma galvenajām īpašībām, komercprakses īstenotāja identitāti, preces vai pakalpojuma cenu.

Par agresīvu tiek uzskatīta tāda komercprakse, kas ir agresīva, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības un visus apstākļus, var secināt, ka tā faktiski ietver neatlaidīgas darbības, piespiešanu, tostarp fiziska spēka vai nesamērīgas ietekmes izmantošanu, negatīvi ietekmē vai var negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību un rezultātā patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis. Savukārt par nesamērīgu ietekmi uzskata varas pozīcijas izmantošanu pret patērētāju un patērētāja pakļaušanu spiedienam pat tādos gadījumos, kad fizisks spēks netiek lietots un netiek draudēts ar tā lietošanu, tomēr būtiski tiek ierobežota patērētāja iespēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.

Reklāmas izgatavošanu un izplatīšanu, kā arī reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību reglamentē Reklāmas likums[4]. Līdz ar to, komersantu darbībai reklāmas jomā ir jāatbilst ne tikai NKAL, bet arī Reklāmas likuma normām. Saskaņā ar NKAL 15.² pantu, par pircēju maldināšanu ar reklāmu vai cita veida negodīgas komercprakses īstenošanu Patērētāju tiesību aizsardzības centrs tā īstenotājam ir tiesīgs piemērot soda naudu līdz 10 procentiem no tā pēdējā finanšu gada neto apgrozījuma, bet ne vairāk kā 100 000 euro, kā arī uzlikt pienākumu izbeigt negodīgo komercpraksi un aizliegt turpmāk īstenot līdzīgas negodīgas komercprakses. Par likumdevēja plānotajiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas attiecas uz PTAC pilnvaru paplašināšanu saistībā ar patērētāju kolektīvo interešu efektīvāku aizsardzību, informācija pieejama šeit.[5]

Eiropas līmenī negodīgas komercprakses aizlieguma jautājumi tiek regulēti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta Regulu (EK) Nr.2006/2004[6] (Direktīva), kura ir maksimālās harmonizācijas direktīva. Tas nozīmē, ka Direktīvai ir vispārīga piemērošanas joma, to piemēro daudziem komercprakses veidiem, kurus reglamentē arī citi vispārīgi vai nozaru ES tiesību akti. Līdz ar to dalībvalstīm jānodrošina saskanība starp Direktīvas un spēkā esošo Kopienas tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši - ja sīki izstrādātus noteikumus par negodīgu komercpraksi piemēro konkrētās nozarēs. Direktīvu tādēļ piemēro tiktāl, ciktāl nav konkrētu noteikumu Kopienas tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, piemēram, prasības informācijai un noteikumus par to, kā informāciju pasniedz patērētājiem. Līdz ar to Direktīva paredz patērētāju tiesību aizsardzību, ja attiecīgā nozarē nav konkrētu Kopienas tiesību aktu, un aizliedz tirgotājiem radīt nepareizu priekšstatu par produktu iedabu. Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz sarežģītiem produktiem, kas patērētājiem var radīt nopietnu apdraudējumu, piemēram, finanšu pakalpojumiem. Tādējādi Direktīva papildina Kopienas pastāvošā tiesiskā regulējuma kopumu, ko piemēro komercpraksei, kas rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.[7]

Saskaņā ar Direktīvas preambulas 18.punktu, vidusmēra patērētājs ir pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus. Tajā pat laikā, metode, ar kuru tiek noteikts vidusmēra patērētājs, nav statiska. Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm ir jāizmanto pašu lemtspēja, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā.[8] Direktīvas 1.pielikumā sniegts maldinošas un agresīvas komercprakses izvērsts uzskaitījums, kuras atpazīšana un Direktīvas normu piemērošana izklāstīta Eiropas Komisijas Vadlīnijas par to, kā pienācīgi piemērot Direktīvu  iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem[9].

Jāņem gan vērā, ka ne NKAL, ne arī Direktīvā nostiprinātais tiesiskais regulējums attiecināms tikai uz tādu komercpraksi, kura var vai varētu būtiski negatīvi ietekmēt vidusmēra patērētāja ekonomisko rīcību. Savukārt, ja komercprakses īstenotāja īstenotā prakse (darbība, bezdarbība) ir vērsta uz citiem komersantiem, piemēram, kaitējot konkurentu ekonomiskajām interesēm, tad šāda komercprakse nepakļaujas negodīgas komercprakses tiesiskajam regulējumam. Kā noteikts Vadlīniju 1.2.punktā, Direktīvā ietvertais regulējums neietekmē dalībvalstu iespēju paredzēt komercpraksi regulējošus noteikumus veselības, drošības vai vides aizsardzības nolūkā. Tāpat Direktīva neskar arī pašreizējos valstu noteikumus par tirdzniecību un reklāmu. Līdz ar to svarīgākais ir jautājums, kas ir konkrētās preces vai pakalpojuma mērķauditorija – patērētājs vai cits komersants.

Negodīgas komercprakses Direktīvas mērķis ir veicināt Eiropas iekšējā tirgus pienācīgu darbību un nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību no negodīgas komercprakses. Patērētāja lēmuma autonomijas nodrošināšana ir Eiropas negodīgas komercprakses aizlieguma regulējuma pamats. Līdz ar to patērētāja lēmuma autonomijas nosargāšanas panākumi vai, tieši otrādi - neveiksmes var būtiski ietekmēt Eiropas iekšējā tirgus darbību, stabilitāti, attīstību un konkurētspēju pasaules tirgū. Tāpēc pienācīgas uzmanības nepievēršana patērētāja lēmuma autonomijas nosargāšanai var ne tikai apdraudēt patērētāju neatkarību, bet arī nopietni ietekmēt nacionālās valsts intereses un Eiropas Savienības kopējo attīstību.[10]

[1] Informācijas avots: http://www.ptac.gov.lv/lv/content/negod-ga-komercprakse-un-rekl-ma

[2] Negodīgas komercprakses aizlieguma likums, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/167759-negodigas-komercprakses-aizlieguma-likums

[3] Informācijas avots: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ka-labak-dziivot/negodiga-komercprakse-pateretaju-tiesibu-aizstavju-un-tirgziniba.a114724/

[4] Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/163-reklamas-likums

[5] Pieejams: https://www.grantthornton.lv/isuma/gaidmi-grozjumi-patrtju-tiesbu-aizsardzbas-likum/

[6] Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?qid=1410437777196&uri=CELEX:32005L0029

[7] Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52016SC0163&from=EN

[8] Informācijas avots: https://www.tiesas.lv/Media/Default/Admin.tiesu%20spriedumi/Admin.raj.tiesas%20spriedumi/2013/Aprīlis/19.04.2013/AL_1904_raj_A-01055-13_27.pdf

[9] Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52016SC0163&from=EN

[10] Informācijas avots: https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Juridiskas-konferences/LUJFZK-7-2019/iscflul-7_2019_Ties-zin-uzd-noz-nak_09.pdf