Krīzes laikā, tāpat kā vienmēr, darbojas investēšanas pamata likumi, tajā skaitā investīciju risku līmeņa un ienesīguma tieša saistība – jo augstāki ir investīciju projekta riski, jo augstāka būs investoru pieprasītā ienesīguma norma. Līdz ar to, krīzes laikā, tāpat kā citos ekonomiskās attīstības posmos, investīciju darbība ir kompromiss starp ienesīgumu un riska līmeni, vai arī mērķtiecīga un pārdomāta investīciju risku vadības stratēģija.
Investīcijas pašu kapitālā var sadalīt divās grupās: spekulatīvās investīcijas ar mērķi gūt peļņu īsā laika posmā, kā arī stratēģiskās investīcijas, rēķinoties ar kapitāla vērtības pieaugumu ilgtermiņa periodā. Pirmā grupa galvenokārt iekļauj biržas spēles, un par to niansēm vislabāk spēs konsultēt biržas brokeri. Šajā rakstā es vairāk pievērsīšos ilgtermiņa investīcijām uzņēmumu kapitālā.
Ieguldot naudu ilgtermiņa projektos, investors izvērtē sagaidāmo kapitāla ienesīgumu, ņemot vērā dažādas iespējamas investīciju atdeves formas – gan tiešo naudas līdzekļu ieguvumu (paredzamas dividendes no akcijām vai kapitāla daļām), gan netiešo ieguvumu no akciju vai kapitāla daļu vērtības pieauguma (kas pārvērtīsies tiešajā ieguvumā, pārdodot šīs akcijas vai kapitāla daļas nākotnē). Arī krīzes laikā nākotnes perspektīvas ir būtiskākais faktors, kas nosaka gan investīciju objekta pievilcīgumu, gan iespējamo akciju vai kapitāla daļu cenu.
Bez šaubām, krīzes laikā apgrūtināta ir šī nākotnes ienesīguma prognozēšana, un tā ir saistīta ar nozīmīgu nenoteiktību. Ir rūpīgi jāizvērtē mērķa uzņēmuma, tā pamatdarbības nozares, un valsts vai reģionālas ekonomikas attīstības perspektīvas nākamajā gadā, 3 gados un piecos gados. Iespējams, viena vai divu gadu prognoze būs drīzāk negatīva, kas paredz nevis attīstību, bet darbības sašaurināšanos, vai zaudējumus produktu cenas samazināšanas dēļ; tomēr iespējams, ka ilgāka termiņa prognoze saglabājas pozitīva. Atcerēsimies, ka attīstības cikliskums, izaugsmes ierobežojumi un “griesti” un citi līdzīgi faktori un nenoteiktības pastāv arī ekonomikas uzplaukuma periodā, un tie ir tāpat jāizvērtē un jāņem vērā, citādi veiktās investīcijas var ātri pārvērsties par zaudēto kapitālu.
Nevar ignorēt vispārzināmo apgalvojumu, ka krīze ir iespēja. Un te es nerunāju par iespējamo darbības optimizāciju, jaunu automatizēto tehnoloģiju ieviešanu, produktu klāsta pārskatīšanu un citām efektīvām darbībām, kas var samazināt krīzes dziļumu un būtiski uzlabot uzņēmuma sniegumu pēckrīzes periodā, attiecīgi paaugstinot arī veikto investīciju vērtību un ienesīgumu. Viss ir daudz vienkāršāk – jebkurā krīzē pastāv noteiktās nozares vai uzņēmumi, kuri ir ieguvēji no krīzes. COVID-19 krīzes laikā, pat īpaši nedomājot, var atcerēties par pārtikas produktu un ēdienu piegādes uzņēmumiem, online konferenču un sapulču nodrošināšanas servisiem, sakaru pakalpojumu provaideriem, kuriem krīze ir devusi jaudīgu attīstības impulsu. Pat ņemot vērā, ka ikdienas dzīvei atgriežoties pirmskrīzes ritmā, pieprasījums pēc minēto uzņēmumu pakalpojumiem var samazināties, tomēr tas, visticamāk, paliks krietni virs iepriekšējā līmeņa.
Būtiska krīzes iezīme uzņēmumiem ir kapitāla pieejamības un likviditātes problēmas. Veicot investēšanu krīzes laikā, noteikti ir jāizvērtē minētie aspekti, to risināšanas iespējas, un iespējama ietekme uz uzņēmuma turpmāko darbību, kā arī ietekme uz akciju vai kapitāla daļu cenu. Tajā pašā laikā, kapitāla struktūra, neto parāds un darba kapitāls ir būtisks izpētes aspekts pirms investīciju veikšanas arī ne-krīzes periodā. Tātad arī šajā aspektā runa ir drīzāk par ierastā investīciju objekta izpēti, tikai atšķirīgos ārējos ekonomiskajos apstākļos.
Ir iespējams turpināt dažādu investēšanas specifisku aspektu izskatīšanu, tomēr no augstākminētajiem piemēriem jau izkristalizējies būtisks secinājums – investēšanas krīzes laikā pēc būtības nav nekas atšķirīgs no investēšanas stabilas ekonomikas attīstības periodā. Tāpat ir jāizstrādā investīciju stratēģija, jālīdzsvaro riski un investīciju ienesīgums, kā arī jāveic padziļinātā investīciju objektu izpēte (gan uzņēmuma, gan nozares un ekonomikas izpēte, ievērojot arī attīstības perspektīvas). Šī ir sistēmiska pieeja investīciju veikšanai, un tā būtiski nemainās, mainoties ekonomikas attīstības cikliem. Nav pamata runāt par investēšanu krīzes periodā kā par atsevišķu un nodalītu procesu, jo metodiski tā ir tā pati investēšana stabilas ekonomikas attīstības apstākļos, tikai ievērojot aktuālo ekonomisko situāciju (attiecīgi koriģējot uzņēmuma un nozares analīzes rezultātus).
Attiecībā uz investēšanas stratēģiju, es izdalītu divas atšķirīgas pieejas – investīcijas diversificētajos portfeļos, un investēšana uzņēmumu kapitālos saskaņā ar investora paša izstrādāto investīciju stratēģiju. Ja pirmā pieeja ir vienkāršāka un paredz gatava “investīciju produkta” iegādi, tad otrā pieprasa dziļākas zināšanas un kompetenci no investora, un pārliek vairāk ar investīcijām saistīto risku un pašu investoru.
Investīcijas diversificētajos portfeļos paredz līdzekļu ieguldīšanu finanšu tirgus profesionāļu sagatavotajos ieguldījumu plānos – vai tie būtu investīciju fondi, vai pensiju fondi, vai dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu, vai citi ieguldījumu veidi.
Savukārt investīcijas uzņēmumu pašu kapitālos paredz pašam investora aktīvu iesaistīšanos un kompetentu analīzi, kas būtu pamats investīciju lēmuma pieņemšanai – gan par investīciju veikšanu kā tādu, gan par pieļaujamo riska līmeni, gan par paredzamā ienesīguma atbilstību riskam. Protams, ja pieejamie līdzekļi to atļauj, ir ieteicams diversificēt riskus, ieguldot naudu vairākos aktīvos, t.i. veidojot pašu investīciju portfeli. Šī pieeja nodrošina investoram iespēju gan pašam noteikt vēlamo investīciju ienesīgumu un risku līmeni, gan izvēlēties konkrētos investīciju objektus, kas šķiet piemērotāki un izdevīgāki. Interesantu investīciju objektu klasifikāciju krīzes periodam piedāvā “vērtēšanas guru” Ņujorkas universitātes profesors A.Damodaran, kas ir izdalījis četrus investīciju objektu tipus:
Rezumējot, var teikt, ka investēšana krīzes laikā tomēr drīzāk ir rutīna, nevis drudžainas darbības bez skaidra mērķa un tā sasniegšanas stratēģijas. Tāpat kā stabilas ekonomikas izaugsmes periodā, arī krīzes laikā investīcijas būtu balstāmas uz metodisku un pārdomātu investīciju objektu izvērtēšanu, tikai, protams, šīs izvērtēšanas rezultāti, mēraukla un arī investoru lēmumi dažādos ekonomikas attīstības posmos, visticamāk, būs atšķirīgi.
