Koronavīrusa izraisītā slimība COVID-19 dažu nedēļu laikā ir būtiski mainījusi cilvēku ikdienu un ierastos biznesa procesus Latvijā un visā pasaulē. Turklāt situācijas dinamiska attīstība liedz veidot biznesa attīstības (bet daudziem uzņēmumiem un pat nozarēm – arī izdzīvošanas) prognozes ar ticamības pakāpi, kas “pirms COVID-19” laikmetā tika uzskatīta par pieņemamu.
Tajā pašā laikā ne tautsaimniecība kopumā, nedz arī M&A (Mergers & Acquisitions,uzņēmuma pirkšanas-pārdošanas darījumi) nozare nav apstājusies, tomēr gan uzņēmumu vadītāji un akcionāri, gan investori, gan arī biznesa konsultanti ir neziņā, kā noteikt objektīvu uzņēmumu (vai atsevišķu biznesa aktīvu) vērtību COVID-19 krīzes laikā. Aktīvu patiesās vērtības noteikšana šī brīža apstākļos būs nopietns izaicinājums arī auditoriem, pārbaudot uzņēmumu uzskaitē atspoguļoto aktīvu iespējamo vērtības zudumu (impairment testi).
Būtu jāsāk ar fundamentālu jautājumu – kādas vērtēšanas bāzes izmantošana ir iespējama situācijā, kad jautājumu par COVID-19 krīzes ietekmes dziļumu un arī iedarbības ilgumu ir vairāk, nekā skaidrības par biznesa turpināšanas iespējām. Atceroties par pilnīgu aktivitātes apstāšanos tūrisma nozarē, daudzos pasažieru pārvadājumu segmentos, izklaides industrijā, kā arī nozīmīgu apjoma kritumu daudzās citās nozarēs, esošo situāciju var vērtēt kā izcili nepiemērotu sava biznesa pārdošanai, ņemot vērā, ka negatīvas pārmaiņas ekonomikā likumsakarīgi izraisa uzņēmumu vērtības samazināšanos. Līdz ar to, rets uzņēmuma īpašnieks labprātīgi vēlēsies pārdot savus aktīvus tieši tagad, rēķinoties ar to zemāku vērtību. Savukārt investori būs piesardzīgi lēmumos par investīciju veikšanu, esot pilnīgā neziņā par nozares, kā arī valsts un pat globālās ekonomikas attīstību nākamajos mēnešos un gados.
Tā ir aprēķināta summa, par kādu vērtēšanas datumā īpašumam būtu jāpāriet no viena īpašnieka pie otra savstarpēji nesaistītu pušu darījumā starp labprātīgu pārdevēju un labprātīgu pircēju pēc atbilstoša piedāvājuma, katrai no pusēm rīkojoties kompetenti, ar aprēķinu un bez piespiešanas.
Ņemot vērā pastāvošo tirgus nestabilitāti un dinamikas (burtiski – ikdienas) situācijas izmaiņas, tirgus vērtības definīcijas pielietošana kļuvusi praktiski neiespējama. Tas nebūt nenozīmē, ka krīzes laikā nenotiek un nenotiks M&A darījumi, bet drīzāk norāda, ka šo darījumu veikšanu (jeb pircēju un pārdevēju motivāciju) stimulēs noteikti apstākļi, kas nav raksturīgi stabiliem tirgiem un uzņēmumiem. Tā, daudzu esošo uzņēmumu akcionāru motivācija pārdot savas akcijas varētu būt finansiālās kapacitātes trūkums, lai atbalstīt savu uzņēmumu krīzes laikā, vai arī vēlme izvairīties no īpašuma tālākas vērtības samazinājuma. Savukārt investoru motivācija varētu būt potenciāli perspektīvu uzņēmumu (tātad, aktīvu ar būtisku vērtības palielināšanas potenciālu) iegāde par “krīzes” (lasi – zemām) cenām. Pēc būtības no pārdevēju viedokļa šie darījumi ir veicami piespiedu pārdošanas apstākļos, taču piespiedu pārdošanas pieņēmumus un it īpaši to ietekmi uz īpašuma vērtību šobrīd noteikt praktiski nav iespējams. Netrūkst arī “formāli” darījumi, kas tiek veikti starp saistītām pusēm (piemēram, koncerna ietvaros) kā uzņēmumu grupas reorganizācija, un kurām saskaņā ar normatīvo aktu un regulējošo standartu prasībām arī ir nepieciešams tirgus novērtējums.
Ekonomiskās krīzes apstākļos tradicionāli samazinās aktīvu likviditāte jeb pieprasījums pēc tiem, un attiecīgi laiks, kas ir nepieciešams to realizācijai par pamatotu cenu. Intuitīvi ir saprotams, ka, esot neziņā par rītdienu, pat finansiāli stabils investors, visticamāk, ieņems nogaidošo pozīciju, vai arī vēlēsies iegādāties īpašumus par būtiski samazinātām cenām. Tomēr ekonomiskās krīzes sākuma periodā absolūti nav pieejami tirgus dati par faktiskajiem īpašumu pārdevumiem jaunajos (krīzes) apstākļos, tādēļ objektīvi novērtēt īpašumu likviditātes izmaiņas un to ietekmi uz vērtību nav iespējams.
Piemēram:
Arī vērtēšanas tehniskie aspekti, piemēram, īpašuma apsekošana, ir saistīti ar acīmredzamām problēmām, jo to veikšanu COVID-19 laikā var ierobežot gan vērtēšanas uzņēmumu iekšējas drošības procedūras, gan klientu atteikums ielaist īpašumā svešās personas epidēmijas laikā.
Problēmjautājumu sarakstu varētu turpināt, taču ir skaidrs, ka finanšu profesionāļi (gan uzņēmumu vadītāji un finanšu direktori, gan investori, gan konsultanti) ir lielu izaicinājumu priekšā. Samērā ātri sāks veidoties gan “krīzes” tirgus analītiska informācijas, kas ļaus pamatoti spriest par diskonta likmju, vērtības multiplikatoru, īpašumu likviditātes u.c. vērtēšanai svarīgu rādītāju korekcijām COVID-19 krīzes ietekmē. Tāpat jau tagad veidojas krīzes perioda vērtēšanas prakse: metodes un pieņēmumi, kurus izmanto vadošie tirgus konsultanti (gan starptautiskās audita un konsultāciju kompānijas, gan M&A uzņēmumi), analizējot tirgus informāciju un datus un izstrādājot uzņēmumu un aktīvu novērtējumus neierastā un nestabilā vidē. Savu vīziju un risinājumus piedāvās kā ārzemju, tā arī Latvijas eksperti un profesionāļi, kopīgi radot nozares “labāko praksi” un palīdzot tirgus dalībniekiem gan pārvarēt krīzes periodu, gan arī abpusēji izdevīgi īstenot pirkšanas-pārdošanas darījumus arī krīzes laikā.
Ja epidemioloģiskā krīze jau ir pašā zenītā, un sākotnējais COVID-19 krīzes epicentrs – Ķīna jau reportē par uzvaru pār epidēmiju, tad ekonomiskā krīze ir pašā sākuma posmā, tās dziļums un ilgums vēl nav prognozējami, taču jau ir skaidrs, ka pasaules vadošie ekonomiskie reģioni – ES un ASV neizvairīsies no recesijas, turklāt tās ilgums un apmērs arī nav droši paredzams.
Mans viedoklis, kurš ir balstīts gan uz paša pieredzi, gan uz pārrunām ar vairākiem finanšu jomas profesionāļiem un mazo, vidējo un lielo uzņēmumu vadītājiem, ir, ka šobrīd jebkādi lēmumi attiecībā uz īpašumu vērtību, neatkarīgi no īpašuma veida (uzņēmums, nekustamais īpašums vai kas cits), var tikt pieņemti tikai balstoties uz informāciju, kas raksturo stabilu tirgus stāvokli, t.i. tirgu, kas eksistēja 2020.gada sākumā, pirms COVID-19 slimības uzliesmojuma un tās izraisītās ekonomiskās krīzes sākuma. Šobrīd nav iespējams veikt vērtības korekcijas, kas pamatoti atspoguļotu COVID-19 krīzes ietekmi, jo to pamatošanai objektīvi nav pieejami faktiskie tirgus dati, savukārt pamatotai prognozēšanai trūkst kaut cik ticama informācija par nākotnes perspektīvām. Manā skatījumā, praktiski vienīgais vērtības korekcijas instruments ir diskonta likme, un tieši – papildus riska prēmija, kas raksturo vispārējo nestabilitāti COVID-19 krīzes laikā un raksturo gan iespējamo vērtēšanas objekta ģenerētas neto naudas plūsmas samazinājumu, gan sistēmisko risku pieaugumu, gan likviditātes kritumu, gan investoru piesardzību un augstākas prasības investīciju ienesīgumam.
Šobrīd vērtējumi var tikt balstīti galvenokārt uz pirmskrīzes tirgus informāciju. Vērtētāju pienākums nav, un vērtētāji nevar veikt vērtības koriģēšanu, ja viņu rīcībā nav atbilstošie tirgus pierādījumi, vai objektīvs un pierādāms korekciju pamatojums. Vērtēšanas profesionāļiem ir obligāti jāsniedz atbilstošas norādes vērtēšanas atskaitēs, un galīgās darījuma vērtības korekcijas var būt darījuma pušu uzdevums, vērtētājam savas kompetences ietvaros sniedzot konsultācijas šajā procesā. Pastāvot mainīgai videi un augstai neskaidrību pakāpei, ir ieteicams paturēt prātā nepieciešamību regulāri sekot līdzi aktīvu vērtības izmaiņām, un par to būtu jābūt izdarītai atzīmei arī vērtēšanas ziņojumā.
Situācija gan var mainīties samērā ātri, rodoties lielākai skaidrībai par pandēmijas iespējamo beigu termiņu, ekonomikas atlabšanas prognozēm, un attiecīgi uzņēmuma turpmākās darbības plāniem. Tāpat, kā jau minēju, ar laiku veidosies arī krīzes perioda tirgus informācija, kas atbalstīs vērtēšanas jomas profesionāļus un sniegs atbalstu pamatotu vērtējumu izstrādei COVID-19 krīzes laikā.
